1Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju; mana sirdsapziņa dod liecību Svētajā Garā, 2Ka man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes manā sirdī. 3Es vēlētos, ka Kristus mani atmestu manu brāļu dēļ, kas miesīgi ir mani ciltsbrāļi, 4Kuri ir izraēlieši, kam pieder pieņemto bērnu tiesības un godība, un derība, un bauslība, un dievkalpojumi, un apsolījumi, 5Un tēvi, un no kuriem pēc miesas cēlies Kristus, kas mūžīgi ir augsti teicams Dievs. Amen.

6Bet nav tā, it kā Dieva solījumi būtu zaudējuši spēku. Jo ne visi, kas no izraēliešiem cēlušies, ir izraēlieši. 7Un ne visi Ābrahama pēcnācēji ir arī bērni, bet no Īzāka tev tiks aicināti pēcnācēji; 8Tas ir: ne mirstīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni tiek ieskaitīti pēcnācējos. 9Jo šie ir apsolīšanas vārdi: Ap šo laiku es nākšu, un Sārai būs dēls. (1.Moz.18,10) 10Un ne tikai viņai, bet arī Rebeka kļuva grūta no vienas kopdzīves ar mūsu tēvu Īzāku. 11Un iekams dēli bija dzimuši vai ko labu vai ļaunu darījuši, (lai Dieva lēmums attiecībā uz izvēli nemainītos) 12Ne darbu dēļ, bet Aicinātāja gribas dēļ viņai bija sacīts, ka vecākais kalpos jaunākajam, 13Kā rakstīts: Jēkabu es mīlēju, bet Ezavu es ienīdu.

14Ko tad lai sakām? Vai Dievs rīkojas netaisnīgi? Nekādā ziņā! 15Jo Mozum Viņš saka: Es apžēlošu to, kuru gribu apžēlot; un es parādīšu žēlsirdību tam, kam vēlos būt žēlsirdīgs. 16Tāpēc tas nav atkarīgs no vēlēšanās nedz no skriešanas, bet no Dieva, kas apžēlojas. 17Jo Raksti saka faraonam: Tāpēc es tevi iecēlu, lai pie tevis parādītu savu spēku un lai mans vārds tiktu pasludināts visai pasaulei. 18Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš apžēlo, un kuram grib, tam nocietina sirdi.

19Tu varbūt sacīsi man: ko tad viņš vēl pārmet? Jo kas spēj pretoties Viņa prātam? 20Ak cilvēk, kas tu esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai veidols saka tēlniekam: Kāpēc tu mani esi tā veidojis? 21Un vai podniekam nav varas no tās pašas vielas darināt vienu trauku godam, bet citu negodam? 22Bet kas tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savas dusmas un zināmu darīt savu varu, lielā pacietībā bija iecietīgs pret dusmības traukiem, kas bija padoti pazušanai, 23Lai apžēlošanas traukiem, kurus viņš sagatavojis godībai, atklātu savu godības bagātību? 24Par tādiem Viņš mūs aicinājis ne tikai no jūdiem, bet arī no pagāniem,

25Kā Viņš Oseja grāmatā saka: Es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un nemīļoto par mīļoto, un neapžēloto par apžēloto.

26Un notiks, ka tanī vietā, kur bija pateikts: Jūs neesat mana tauta, ka tur viņi tiks saukti par dzīvā Dieva bērniem. (Os.1,10; 2,24)

27Bet Isajs izsaucas par Izraēli: Ja Izraēļa bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tad tikai atliekas tiks izglābtas. 28Jo Viņš savu vārdu izpildīs steidzīgi un taisnīgi, jā, Kungs izpildīs savu vārdu ar steigu virs zemes. (Is.10,22)

29Kā jau Isajs iepriekš pateicis: Ja Kungs Sabaots nebūtu atstājis mums sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.

30Ko tad lai sakām? Pagāni, kas necentās pēc attaisnošanas, iemantoja attaisnošanu, proti, attaisnošanu, kas iziet no ticības. 31Turpretī Izraēlis, kas dzinās pēc attaisnošanas likuma, attaisnošanu likumā nesasniedza. 32Kāpēc? Tāpēc, ka nemeklēja ticībā, bet ar darbiem; viņi atsitās pret piedauzības akmeni,

33Kā rakstīts: Lūk, es nolieku Sionā piedauzības akmeni un apgrēcības klinti, un katrs, kas uz Viņu tic, kaunā nepaliks. (Is 8,14; 23,16)