1Patiesi, patiesi es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet iekāpj pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. 2Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. 3Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās. 4Un viņš, izlaidis savas avis, iet tām pa priekšu; un avis seko viņam, jo pazīst tā balsi. 5Svešam tās neseko, bet bēg no tā, tāpēc ka nepazīst svešinieka balsi. 6Šo līdzību Jēzus tiem sacīja, bet viņi nesaprata, ko Viņš tiem runāja.

7Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: Es esmu durvis avīm. 8Visi, kas bija nākuši, bija zagļi un laupītāji; un avis viņus neklausīja. 9Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības. 10Zaglis nāk, lai zagtu, slepkavotu un iznīcinātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā.

11Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. 12Bet algādzis, kas nav gans, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg; un vilks tās nolaupa un izklīdina. 13Bet algādzis bēg tāpēc, ka viņš ir algādzis, un avis viņam nerūp. 14Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un manas pazīst mani. 15Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par savām avīm. 16Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. 17Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu. 18Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva.

19Tad atkal to vārdu dēļ jūdos izcēlās domstarpības. 20Daudzi no tiem sacīja: Viņš ļaunā gara apsēsts un prātu zaudējis. Ko jūs Viņā klausāties? 21Citi sacīja: Tā nav ļaunā gara apsēstā runa. Vai tad ļaunais gars var atvērt aklo acis?

22Tad bija svētnīcas iesvētīšanas svētki Jeruzalemē, un bija ziema. 23Un Jēzus staigāja svētnīcā, Salomona priekštelpā. 24Tad jūdi ielenca Viņu un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu turēsi mūs neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti! 25Jēzus atbildēja viņiem: Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. 26Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. 27Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko 28Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus. 29Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas. 30Es un Tēvs esam viens.

31Tad jūdi pacēla akmeņus, lai nomētātu Viņu. 32Jēzus atbildēja tiem: Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Kura darba dēļ jūs mani gribat nomētāt akmeņiem? 33Jūdi atbildēja Viņam: Laba darba dēļ mēs Tevi nenomētājam, bet Dieva zaimošanas dēļ, jo Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu. 34Jēzus viņiem atbildēja: Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6) 35Ja tos nosauc par dieviem, kuriem Dievs runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, 36Kā tad jūs sakāt Tam, ko Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu zaimo Dievu! Tāpēc, ka es sacīju: Es esmu Dieva Dēls? 37Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man! 38Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā. 39Tad tie taisījās Viņu saņemt, bet Viņš izgāja no to rokām.

40Un Viņš atkal aizgāja pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis vispirms bija kristījis, un tur palika. 41Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja, ka Jānis taču nevienu brīnumu nav darījis. 42Bet viss, ko Jānis par Viņu sacījis, bija patiesība. Un daudzi ticēja Viņam.